“Nepiedošana ir kā indes dzeršana cerībā, ka otram paliks slikti.”

​

Šis citāts dažādās formās ir daudz lietots daudzu gadu garumā. Kad es pirmo reizi to dzirdēju, atceros, ka nodomāju, cik tas ir patiess. Es domāju par to, kā jutos, kad man bija rūgtums un nepiedošana pret kādu, un kā pašam tādēļ var palikt slikti, bet otrs cilvēks var nekad pat neuzzināt, kā tu esi juties.

​

Piedošanas tēma Bībelē vijas cauri visām tās lappusēm. Labās Vēsts būtība ir piedošana – Dieva darbs, ko Viņš paveica, lai atvestu mūs atpakaļ attiecībās ar Viņu. Es nezinu, vai vispār ir iespējams pilnīgi aptvert to piedošanas dziļumu, kādu Dievs parādīja caur Savu Dēlu. Mums klājas grūti ar piedošanu, jo mēs nesaprotam tās nolūku un kā tā funkcionē attiecību kontekstā.

​

Mums šķiet, ka piedošana ir kaut kas, kas mums jādara, kad esam aizvainoti, bet iedziļinoties, atklājam, ka piedošana vai tās trūkums ir pastāvīgs stāvoklis un mūsu sirds attieksme. Mēs pastāvīgi pieņemam lēmumu piedot vai nepiedod – kad braucot ar auto kāds nogriež mums ceļu, kad kāds nedomā tāpat kā mēs, kad nesaņemam labu apkalpošanu un tā tālāk.

​

Kad Pēteris jautāja Jēzum par to, viņš saņēma atbildi, kādu nebija gaidījis. Jēzus atbilde vēstīja par nebeidzamu piedošanu, neatkarīgi no tā, cik reižu tiek veikts pāridarījums. Pēteris domāja, ka septiņas reizes ir uzteicami. Mēs esam kā Pēteris, iespējams pat sliktāki. Mēs padodamies “trīs pārkāpumi un tu esi ārā” teorijai, domājot par to, cik lielu brīvību dot citiem.

​

Ja laulību salīdzina ar kūciņu, tad piedošana ir tās glazūra. Tā padara kūciņu par to, kas tā ir. Tā ir tikai daļa no kūciņas, bet tā padara to daudz saldāku. Piedošana laulībā dod šādu saldumu attiecībām un to nedrīkst novērtēt par zemu.

​

Domājot par piedošanu, ir vēl kāds aspekts, kas jāpiemin – tā ir tūlītēja. Šī ir jūtīga tēma un es ceru, ka man izdosies to paskaidrot gana labi. Es neteicu, ka tu “jutīsies” labāk uzreiz, bet kad kāds tev lūdz piedošanu, tev ir jāpasaka, ka tu to pieņem. Bībele nemāca neko citu. Tā nemāca, ka turēt nepatiku ir pieņemami. Tā nemāca, ka tu vari otram piedot, kad tev ir laiks par to vairāk padomāt, un tā arī nemāca, ka piedošana otram nozīmē to, ka tev nav sajūtas vai emocijas par notikušo.

​

Kad mēs izvēlamies palikt sāpināti, dusmīgi vai apvainoti, tas ir mūsu lepnuma dēļ. Ir viegli pateikt citiem, lai viņi piedod pāridarījumu, ja viņi nav piedzīvojuši kaut ko tik sāpīgu, kā tu pats. Es noteikti nevaru just līdzi visiem iespējamiem scenārijiem, kādi pastāv un rada dziļas sāpes un ciešanas divu cilvēku starpā. Vienīgais, ko es varu, ir vērsties pie Dzīvības Avota un tā, ko Viņš man saka, neskatoties uz manām sajūtām. Iepriekšējā nedēļā mēs pieskārāmies tēmai par mīlestību kā gribas rīcību pirms sajūtas vispār rodas. Ar piedošanu ir līdzīgi – vispirms mēs izvēlamies cienīt Dieva norādījumus par šo tēmu un redzam Viņu darbojamies mūsu emocijās un sajūtās dēļ šī sāpīgā, bet labprātīgā pirmā soļa ticībā, ko esam spēruši.

​

Jūsu laulības izdošanās lielā mērā būs atkarīga no jūsu vēlmes piedot otram katru reizi, kad kaut kas starp jums noticis. Efeziešiem 4:32 atgādina, ka Dieva piedošana ir tik liela, ka mums patiesībā nav nekāda pamata nepiedot citiem.