Reizēm viens citāts pasaka visu. Šajā gadījumā Asīzes Francisks ir labi pateicis: “Sāc darīt to, kas nepieciešams, un tad to, kas iespējams; un pēkšņi tu jau dari neiespējamo.”

​

Ļaujiet man uzdot jautājumu – vai tu un tavs laulātais draugs vai līgava/līgavainis lūdzat kopā katru dienu? Astoņi no desmit pāriem, kuriem esmu šo vaicājis, saka: “Nē!” No visiem dzīves paradoksiem, šis ir lielākais. Bībele ir pārpilna ar simtiem dažādu atsauču komunikācijā ar Dievu – lūgšana, saukšana, raudāšana uz Dievu. Jaunajā Derībā mēs redzam Jēzu bieži lūdzam un mācām mūs lūgt (Lūkas 11:1).

​

Ironiski, ka mums nav nekādu problēmu lūgt vieniem pašiem, bet, kad jābūt mērķtiecīgiem lūgšanā kopā ar laulāto, mums tā nav prioritāte. Esmu dzirdējis pārus sakām, ka viņi jūtas dīvaini skaļi lūdzot, vai arī citi saka, ka viņi nelūdz kopā, jo viens no viņiem nekad nelūdz. Man šķiet, ka mēs esam palaiduši garām būtisko. Kopīga lūgšana nav aktivitāte. Tā ir Dievam nodotas dzīves nepieciešamība. Nav svarīgi, kurš lūdz un cik ilgi jūs lūdzat. Svarīgi ir tas, ka jūs to darāt labprātīgi un no visas sirds.

​

Veiksmīgas laulības noslēpums ir kopīga lūgšanā ik dienas. Kā mēs jau pārrunājām nodarbībā “Ēdiens un augļi”, runa ir par labu dzīves ieradumu veidošanu. Ir kāds stāsts, ko vērts izlasīt vienā no mūsu emuāra rakstiem – “Garīgā cīņa laulībā”. Tas izskaidro lūgšanas spēku un kādēļ mēs bieži palaižam to garām, neredzamās pasaules apzināšanos.

​

Kā pāris jūs esat stratēģiskā pozīcijā ienest Dieva spēku savā laulībā un mājās tā, ka varat dzīvot dzīvi, kas piepildīta ar lielāku mīlestību nekā jūs, iespējams, piedzīvojat šobrīd. Taču tas sniedzas vēl tālāk par kopīgu lūgšanu. Liela daļa no tā, ko mēs Rakstos lasām par lūgšanas tēmu, ir drīzāk saukšana, raudāšana uz Dievu – citiem vārdiem sakot, pamatā ir sajūtama liela steidzamība, kad lasām, kā cilvēki lūdza Rakstos. Dāvids ir viens no labākajiem piemēriem: “Bēdu laikā es arvien Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi” (Psalmi 86:7) vai vēlāk, kad vīrs vārdā Hamans sacīja: “Es turpretī skaļi kliedzu pēc Tevis, Kungs, un ik rītus mana lūgšana paceļas pie Tevis” (Psalmi 88:14).

​

Es kopā ar sievu lūdzām pa telefonu katru rītu, kad draudzējāmies un bijām saderināti. Kad apprecējāmies, mēs sākām savu dienu ar lūgšanu, reizēm darba dēļ man esot citā valstī un laika joslā. Mēs noslēdzām katru dienu, lūdzot pirms gulēt iešanas. Jā, es apzinos, ka tas liek mums izskatīties ļoti garīgiem, bet varu jums apliecināt – mēs iemācījāmies to darīt, jo vēlējāmies koncentrēties uz to, kas mums bija vissvarīgākais, tāpēc, ka cilvēka dabā ir viegli novērst uzmanību no svarīgā.

​

Kad atnāk problēmas, kā tas vienmēr mēdz notikt, mēs atklājām, ka mums nebija īpaši jāpiedomā, lai nāktu kopā un sauktu uz Dievu. Bija izveidojies ieradums un mēs zinājām, kas darāms. Mēs esam redzējuši, kā laulības mainās dažu nedēļu laikā tikai tāpēc, ka pāris sāka kopā lūgt katru dienu.

​

Es stipri ticu un esmu pārliecināts, ka mēs pārāk sarežģām Dieva Vārdu un Viņa norādījumus. Mēs ļoti ‘piesienamies’ un ‘ielasām’ tajā visu iespējamo tā vietā, lai pieņemtu tā nominālvērtību. Lai gan es neesmu formulu piekritējs, tomēr ticu, ka ir kādas lietas, ko mēs varam darīt un sagaidīt no tā rezultātu.

​

Kopīga lūgšana ir viena no šādām lietām. Lūgšana var uzreiz neizmainīt mūsu apstākļus, bet tā vienmēr izmainīs mūs.