Pagājušajā nedēļā man bija priekšrocība pavadīt savu draudzeni uz viņas kāzu kleitas pēdējo pielaikošanu. Sēžot un gaidot viņu vēroju, kā kāda jauna līgava pielaikoja kleitas visām savām līgavas māsām klātesot. Pielaikojot kleitu, kurai bija jābūt “īstajai”, viņa iesaucās: “Es jūtos kā princese!” Un viņa tā arī izskatījās!
Tas man lika atcerēties savas kāzas gandrīz pirms 23 gadiem – atcerēties to gaidu un satraukuma sajūtu, precoties ar savu ‘princi’! Tas īsais brīdis, kurā atcerējos mūsu jaunās mīlestības skaistumu, mūsu ilgas vienam uz otru un gatavošanos precēt vienam otru, lika man iemīlēt savu vīru vēl vairāk!
Dažreiz, patiesībā daudzreiz, dzīve aizēno mīlestību. Mēs esam aizņemti ar darbu, bērnu audzināšanu, kalpošanu un hobijiem, ģimenes pienākumiem tā, ka aizmirstam ieguldīt pašās svarīgākajās attiecībās – mūsu laulībā.
Pretēji Pelnrušķītei, es jau agri savā mīlestībā sapratu, ka dzīve nav “laimīga līdz mūža galam”. Nepārprotiet, mēs esam laimīgi. Bet ne tādēļ, ka aprecēju ‘princi’, bet tādēļ, ka mēs esam strādājuši pie savas laulības. Mēs esam pielikuši pastāvīgas pūles likt otra vajadzības pāri savējām, strādāt kopā kā komandai. Ne vienmēr tas ir bijis viegli, bet tas bijis tā vērts. Un tomēr, atceroties, kā es aprecēju savu ‘princi’, un atceroties tos mēnešus tālā pagātnē, tas palīdzēja stiprināt mūsu laulību tagad.
Lasot pantus no Filipiešiem 2:1-2, tie man atgādināja, cik laulībā svarīga ir attieksme, kāda bija Kristum.
“Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi.”
Es ieteiktu jums abiem sameklēt savu laulību fotoalbumu vai video un “atcerēties toreiz, kad…” Tad pārrunājiet, kā jūs varētu atjaunot Kristus attieksmi savā laulībā. To varētu būt daudz vienkāršāk izdarīt, kad esat atcerējušies par savu laiku kopā kā “princim un princesei”!
Kommentare