Vai dzīve nebūtu vienkāršāka, ja cilvēki pateiktu, ko domā, uzreiz, kad viņiem uzdod jautājumu? Manuprāt viens no galvenajiem iemesliem komunikācijas problēmām laulībā ir tas, ka mēs nesakām, ko domājam. Mēs pielietojam sarkasmu, klusēšanu, ķermeņa valodu un dažādas jautājumu tehnikas, lai saņemtu atbildi vai pateiktu savu galveno domu.
Vai tu zini, cik daudz jautājumus tu dienas laikā uzdod? Ir aplēsts, ka cilvēki katru dienu uzdod 150 - 400 jautājumus, vai tie tiktu uzdoti pašam sev vai kādam citam. Jautājumi un lēmumi ir kā vienas monētas divas puses. Daudzus jautājumus mēs uzdodam, lai varētu pieņemt lēmumu. Laulībā jautājumu uzdošanas māksla ir kaut kas, par ko faktiski nerunā nemaz. Galu galā, kādēļ mums būtu jāuztraucas par to, kā uzdodam jautājumus?
Sāksim ar jautājumu – kāds ir jūsu iecienītais jautājumu uzdošanas stils? Vai jūs uzdodat atvērta vai slēgta tipa jautājumus – tādus, uz kuriem var atbildēt ar vienu vārdu, piemēram, “jā” vai “varbūt”? Es pieņemu, ka lielākā daļa no mums komunicē tādā veidā – tas ir vienkāršs veids, kā saņemt atbildi un pieņemt lēmumu, un mums nav pārāk pie tā jāpiedomā. Atvērta un slēgta tipa jautājumi ir pats biežākais komunikācijas veidu mūsu attiecībās.
Ir pāri, kas labprātāk uzdod izzinošus jautājumus – tādos tiek iekļauti kādi vārdi, kas liek otram cilvēkam sniegt detalizētāku atbildi. Piemēram – “Ko tieši tu ar to domāji?” Ja jūs centīsieties atbildēt uz šādu jautājumu kā uz atvērto vai slēgto jautājumu, visticamāk jūs tikai palielināsit izziņas līmeni! Laiku pa laikam izzinošie jautājumi ir nepieciešami, jo mums vajag vairāk informācijas vai izpratni, bet diemžēl reizēm mēs tos interpretējam kā ‘piekasīšanos’. Būsim atklāti – kādiem no mums nepatīk, ja uzdod pārāk daudz jautājumu par kādu lietu, bet tas nenozīmē, ka otrs cilvēks mums ‘piekasās’. Mums jāapstājas un jāsaprot viņu motīvi, pirms steigties ar spriedumu.
Tagad, kad jūtaties kā dažādu jautājumu tehniku eksperti, ļaujiet man parunāt par diviem stiliem, kuri manuprāt ir ļoti grūti pārvarami. Lūdzu pievērsiet uzmanību, ka es teicu “pārvarēt” – es nesaku, ka tie ir nepareizi, bet gan to, ka tas veids, kādā uzdod jautājumu vai komunicē, var radīt grūtības otram cilvēkam saprast, ko esat ar to domājis, kas nozīmē, ka jums abiem jāmācās to pārvarēt, lai uzlabotu veidu, kā jūs savā starpā sarunājaties.
Pirmais ir manas sievas iecienītākais stils – vadošie jautājumi. Viņa jums teiks, ka dod tiem priekšroku, jo ir laba pārdevēja. Lai arī es piekrītu, ka viņa ir laba pārdevēja (viņa pārliecināja mani viņu precēt), tomēr neesmu pārliecināts, ka tas vienmēr ir labākais veids.
Vadošie jautājumi ir veidoti, lai vadītu otru cilvēku atbildēt tā, kā vēlies vai domā tu. Šeit būs viens piemērs no tipiskas dienas mūsu laulībā:
Sieva: “Mīļais, vai tev nešķiet, ka būtu ātrāk, ja mēs brauktu pa šo ceļu?”
Es: “Neesmu drošs. Man šķiet, ka mums labāk braukt pa šo.”
Sieva: “Man šķiet, ka mums tomēr vajadzētu braukt pa šo ceļu.”
Es: “Bet tu tikko man jautāji, pa kuru ceļu braukt?”
Sieva: “Jā, es zinu, bet man šķiet, ka pa šo ceļu būtu ātrāk.”
Es: “Tad kādēļ tu to vienkārši nepasaki?”
Sieva: “Es tikko pateicu.”
Es: “Brrrr…”
Es mīlu savu sievu. 1.Pētera 3:7 garā mācīties saprast, ko tava sieva domā, nozīmē mācīties interpretēt to, kā viņa komunicē. Mēs joprojām mācāmies būt ‘caurspīdīgi’. Es arī neesmu nekāds zelta gabals un reizēm pieķeru sevi, uzdodot vadošos jautājumus. Ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie otra cilvēka komunikācijas stila, un mēs esam mācījušies runāt par to un strādāt pie tā, lai šo stilu uzlabotu.
Otrs stils ir apgalvojuma forma. Tā doma ir lūgt atbildi, kuru tu vēlies dzirdēt, taču tā vietā, lai uzdotu jautājumu, tu vienkārši izsaki apgalvojumu. Es tos saucu par “maskēšanās apgalvojumiem” – lietas, par kurām ir pašam jāizdomā, kas ar to bija domāts.
Viens no mums varētu teikt: “Šeit ir karsts!” Kāda doma tiek izteikta? Aizej un attaisi logu!
Vai arī: “Veļas mašīna izslēdzās”, “Miskaste ir pilna”, kas nozīmē – vai tu varētu tikt ar to galā? Man būtu labāk, ja mana sieva man pateiktu, lai es izņemu veļu vai iznesu atkritumus.
Es domāju, jūs sapratāt, kāds ir šis stils. Viens no jautājumiem, ko jūs varat viens otram pajautāt – vai veids, kā jūs uzdodat jautājumu, ir saprotams. Manai sievai labāk patīk vadošie jautājumi un maskēšanās apgalvojumi, kamēr man labāk patīk vienkārši pateikt, ko es domāju. Kopā mēs strādājam pie tā, lai pareizi interpretētu viens otra nodomus, nepieliekot tiem neko klāt.
Tas, kā mēs runājam, ir tikpat svarīgi, kā tas, ko mēs pasakām.
Comments